Mūsu slepenajam stāstam ir jau 15 gadu. Es to pastāstīšu, jo vīrs jau par to zina, bet tas nozīmē, ka var runāt. Pirms dzemdībām es 26 dienas gulēju uz saglabāšanu: tas bija liels atvaļinājums pirms negulētajām naktīm.
Ar mani palātā gulēja Oksana: 21 gads, laba meitene, vidēja izmēra, dzīvoja ar vecākiem, bērnu neplānoja, bērna tēvs nebija priecīgs un nregrasās precēties.
Parasta situācija, un viņa tajā neredzēja nekādu katastrofu, un mēs arī par to īpaši nerunājām.
LASI VĒL: Notikusi nelaime Lato Lapsas mājā
Viņa tikai reizi pateica, ka mamma grib mazmeitiņu, bet tētim vienalga, kam mācīt ar velosipēdu braukt. Mēs daudz komunicējām, sadraudzējāmies, kopā ēdām gardumus. Kādu rītu ārsts apskates laikā viņai jautāja: – Jūs nepārdomājāt? – Nē, – atbilde bija stingra. – Medmāsa atnesīs papīrus. Saskaņā ar likumu, jums tiks doti 6 mēneši, lai pārdomātu.
Es aizdomājos, bet baidījos jautāt. Pirms pusdienām medmāsa ienesa dokumentus, un Oksana tos aizpildīja. No domām man pat sāka sāpēt galva, un es vairs nevarēju ilgāk klusēt: – Kas tas ir? – Atsacīšanās. – Kāpēc!?
Tu taču izaudzināsi, vecāki palīdzēs, tu esi jauna, spēcīga. Tu ko!? – Es vēl dzemdēšu! Bet tagad ne īstais laiks, ne viņš man vajadzīgs.
Un ziniet, atbilde bija auksta… tajā nebija dzirdamas bēdas vai žēlums attiecībā pret bērnu, nebija asaru, viņa pat nenovērsa no manis skatu, bet es skatījos un gaidīju, kad viņa sāks raudāt – tad es viņu varēšu pārliecināt! Bet viņa neraudāja. Vairāk mēs ar viņu nestaigājām kopā, gandrīz nerunājām. Bet es sāku sapņot, kā es šo bērniņu varētu paņemt sev.
Pēc pirmās pārdomu nakts, nezinot, kur tālāk aizies viņas iesniegums, es no rīta piegāju pie sava ārsta…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk